Mēs tikāmies kā dzirkstis vējā,Brīdi degām, bijām pati liesma.Mēs izgaisām kā pelni vējā.Vējš ilgi dziedāja...Tā bija skumja dziesma...Un velti lūpas kaut ko lūdz,Un velti domas karsē galvu,-Ir kopā degts, ir kopā būts,Un nav uz zemes citu balvu...
Lai tev vienmēr prātā būtu,Kā man sirdī mīla kvēl.Saldu skūpstu es tev sūtu,Tik pa pastu, cik tas žēl...
Būt vēlreiz tur, kur senās dienās,Un sapņot sapni brīnišķo.Lai sirdī kvēlo mīlas liesmas,Un atkal sirdis savieno!
Ja es pazaudētu lūpas,Tad skūpstītu tevi ar rokām.Ja es pazaudētu rokas,Tad skūpstītu tevi ar sirdi.Ja pazaudētu sirdi,Tad tikai tevis dēļ...
Ļauj man Paradīzes vārtus vērt,Tavā sirdī mīlu sēt.Vārdi, kas tiek noklusēti,Lai liek sirdij notrīsēt...
Iet dienas, un minūtes rit,Tik vien sirds nemierā sit,Un mierā tā negrib likties,Jo ar otru tai gribas tikties!
Redzu - Tavās acīs ledus,Bet uz lūpām jūtu - medus.Jel paskaties uz mani, lūdzu, kairāk!Tev acis asaros, un lūpas smaržos vairāk!
Pāriet krusa, pāriet lietus,Vēji nāk un projām iet,Saule bāl un meklē rietus,Tikai mīla nepāriet!
Nāc, pabūsim vēl kopāZem zvaigznēm šovakar,Lai dvesmu jaunai dzīveiRīt sevī atrast var!
Nāc, pasēdesim abi,Kaut laiks ir projām iet,Uz citu pusi katramLiek dzīves ceļš mums skriet...
Es mīlu tavus klusos smaidusUn tavas acis saulainās...Es mīlu Tevi klusi, klusiKaut Tu es tālumā...
Skūpsts ir brīnišķīgsDabas radīts līdzeklis,Kā pārtraukt runāšanuReizēm, kad vārdi ir lieki...
Ar nagiem skrāpēju sienuUn lādēju pistoli...Lai nošautu to dienu,Kad atstāji mani vienu...
Man ir tikai...Mana sirds....Divas atctiņas,Kas mirdz....Sirsniņa,Kas mīlēt liek....Vai ar to tev nepietiek?
Es būšu eņģelisTu mani spārniEs būšu sauleTu mani stariEs būšu puķeTu mana smaržaEs būšu grāmataTu mani stāstiEs būšu pildspalvaTu mana tinteEs būšu dziesmaTu mana melodijaEs būšu naktsTu manas zvaigznesEs būšu esTu mana sirds...Bez tevis es neesmu nekasNe eņģelis, ne naktsTu kā daļa no manisDaļa kuru aizpildīt nevar ikkatrsTo vari tikai TuTā ir.. tā bija...tā būs!
Tu zīmēji mani uz sienām, lai manis vairs nav. Tu izlēji trauku ar mieru - un nu tā vairs nav. Es pacēlu sapni no ielas, lai maksātu Tev. Varbūt vajag ko vēl?
Beigšu rakstīt vakars vēls,Acīs parādās Tavs tēls,Acīs sniega pārslas birst,Sirds pēc Tevis ilgās mirst.
Sēžu savā istabā,Mobilais man kabatā,Gaidu, kad man zvanīsi,”Mīlu tevi!” sacīsi.
Gribu Tevi ieraudzīt,Maigi, maigi noskūpstīt,Piekļaut Tevi cieši klāt,Mīlēt nekad nepārstāt!
Es bieži vēroju Tevi,Un salīdzinu ar sevi,Manis pēc lai debesis jūk ar zemi,Es tik un tā mīlēšu Tevi!
